Parunāsim par TO // Nacionālais romānu rakstīšanas mēnesis
Nav nekāds noslēpums, ka novembros es parasti pazūdu. Protams, ar pazušanu un prokrastinēšanu man nav problēmu arī citos mēnešos, tomēr novembri ir īpaši ar to, ka tad mana pazušana ir attaisnojama. Es nerakstu vienu, tāpēc ka rakstu ko citu. Proti, es nolieku malā savu jau tā mazaktīvo blogu un lomu spēles, lai veltītu mēnesi kāda personīgā projekta attīstīšanai. Jo kad tad vēl, ja ne Nacionālajā romānu rakstīšanas mēnesī, īstenot sen lolotu sapni par savu grāmatu.
Ir 1. novembris, diezgan vēls, un es esmu uzrakstījis NaNo dienas normu jeb minimālo vārdu skaitu, ar kādu man ir cerības mēneša laikā pabeigt romānu. To dara arī vēl daudzi tūkstoši cilvēku visā pasaulē, jo ir NaNoWriMo jeb Nacionālā romānu rakstīšanas mēneša, saukta arī vienkārši par NaNo, pirmā diena. NaNoWrimo ir starptautisks pasākums, kurš norisinās jau kopš 1999. gada, savukārt Latvijai savs reģions ir desmit gadus, bet es šajā avantūrā esmu iesaistījies jau otro gadu pēc kārtas. Šajā izaicinājumā gan profesionāli rakstnieki, gan amatieri apņemas mēneša laikā uzarakstīt romānu, proti, vismaz piecdesmit tūkstošus vārdu, un cits citu morāli atbalsta, pasviežot idejas vai arī uzklausot pārējo čīkstēšanu par to, cik grūti vārdi dodas rokā un tamlīdzīgi.
Kā tas viss izvērtīsies, to neviens nekad nevar zināt, tomēr ir gluži skaidrs, ka NaNo ir kas tāds, no kā var tikai iegūt. Sliktākajā gadījumā, proti, ja romānu uzrakstīt neizdosies, vismaz būs iegūta pieredze, iedvesma un zināšanas, kā arī varēs daudz ko secināt par sevi un savām spējām. Un, galu galā, pieci vārdi tomēr ir labāk nekā neviens vārds.
Kā NaNoWriMo strādā? Tu piereģistrējies mājaslapā nanowrimo.org, pievieno savu romānu un gaidi novembri. Visu novembri tu raksti, par spīti laika, vēlmes vai iedvesmas trūkumam. Katru dienu centies uzrakstīt vismaz tūkstoš sešsimt sešdesmit septiņus vārdus, nepārlasot un nerediģējot sevis uzrakstīto, kā galveno mērķi visu laiku turot piecdesmit tūkstošus vārdu vai jebkuru citu skaitu pēc savas izvēles. Tevis rakstītais teksts nekur netiek publicēts, ja vien tu pats to nevēlies, šim projektam ir tikai motivējoša un atbalstoša nozīme. Arī Latvijas reģions katru gadu organizē dažādus motivācijas pasākumus un koprakstīšanas un sniedz iespēju ikkatram reģiona pārstāvim gan virtuāli, gan dzīvajā sazināties ar citiem izaicinājuma dalībniekiem. Šie pasākumi sniedz daudz iedvesmas, kā arī tajos var sevi mazliet izaicināt, jo tiek organizētas dažādas spēles par un ap uzrakstāmo vārdu skaitu.
Man NaNo ir bijusi viena no lieliskākajām rakstīšanas pieredzēm, un tā ir palīdzējusi sasniegt mērķus, kurus es nekā citādi nebūtu sasniedzis. Protams, ir daudz skeptiķu, kas uzskata, ka, rakstot tik daudz un tik īsā laikā, neko kvalitatīvu no sevis nav iespējams izspiest, taču, manuprāt, tas nav gluži tiesa. Galu galā, neviens rakstīts teksts nav uzreiz publicējams, izdodams un lasāms, un, domājams, nevien nemaz to negaida. Manuskriptam ir jāiziet garš rediģēšanas process, kurā jāatmet viss liekas un jālabo ielaistās kļūdas. Taču tā ir ar pilnīgi jebkuru darbu, neatkarīgi no tā, kāda projekta vai ne-projekta ietvaros tas ir radīts. Iespējams, vienmēr dzenoties tikai pēc augstas kvalitātes, var beigās tā arī neko neuzrakstīt, taču, piedaloties NaNo, tu vismaz iegūsi milzīgu teksta blāķi, ar kuru pēc tam varēsi iesākt jebko, ko sirds kāro – rediģēt, izdzēst, sadedzināt, uzdāvināt kādam, apēst vai arī vienkārši glabāt datora vai trīsdimensionālā mapītē vēlākai izskatīšanai.
Tas tā – īsumā par to, ko es darīšu šomēnes, un to, kāpēc jums nevajadzētu mani šaustīt par manu prombūtni. Bet tagad man jādodas atpakaļ pie sava romāna... nē, nē... Man jādodas gulēt, tad atpakaļ pie sava romāna un tad... Un tad jau tiekamies koprakstīšanās!