Mākslas izglītības centra «Trīs krāsas» audzēkņu izstāde «Kontrastu telpa»
Es neapmeklēju diez ko daudzus šī gada Baltās nakts pasākumus, pat neizbraucu ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas tramvaju, taču ar kaut kādu kultūras devu es, saprotams, uzlādējos. Izmēģināju iespēju piedalīties nelielā improvizētā performancē grāmatnīcā «Mr. Page», kā arī apmeklēju turpat pāri ielai atrodamā bērnu mākslas izglītības centra «Trīs krāsas» dalībnieku mākslas darbu izstādi «Kontrastu telpa».
Īsumā – katrā darbā bija ietverti kontrasti, un savā starpā kontrastēja arī paši darbi. Piemēram, augsts tornis, no kura var nošļūkt lejā ar slidkalniņu. Vai saules gulta – jūra. Centrālais objekts, ja skatāmies ģeogrāfiski, bija lielais ledus kalns kontrastu telpas centrā – līdz griestiem uzkāpušais milzis, kurš tapis no studijas darba galdiem, kastēm un daudzām lielām papīra lapām. Tā kā kastu saturs nebija pieejams vēl nedēļu, bija jāietur diētas bez dažādiem materiāliem. Kad nākamajā nedēļā pēc Baltās nakts ierados «Trīs krāsās» vēlreiz, kāds bija padevies un līdis iekšā ledus kalnā pēc karstās līmes. Šis ledus kalns bija acīmredzams kontrasts pašas izstādes centrālajam eksponātam – pie sienas liktajai Jāņa Pauļuka gleznas «Saules tveicē» kopijai, kas bija izveidota lielā palielinājumā un no maziem kvadrātainiem gabaliņiem, kuriem katram bija savs autors.
Šajā ledus kalnā arī bija ievietoti eksponāti, kurus varēja aplūkot, ielūkojoties iekšā pa kādu caurumu kalna sienā. Reizēm, lai pa šo caurumu ieskatītos, bija pat jāguļas uz grīdas. Man pašam no kalna darbiem vislabāk patika darbs, kurā bija redzams miris irsis zārkā. Tam abās pusēs gulēja tikpat mirušas lapsenes, savukārt līķīšiem fonā vīdēja virsis podiņā. Uz manu jautājumu par to, vai darbs nesmirdēja, saņēmu atbildi, ka «sākumā jau smirdēja, bet tad laikam izgaroja».
Vēl uz mani iespaidu atstāja no grāmatām, kastes un avīzēm izgatavotais tipogrāfijas atveidojums, kā arī darbs ar nosaukumu «Izjukusī Latvija». Pārdomas raisīja arī par reinkarnācijas tēmu veidotā kartona māja, kuras pirmajā stāvā bija bērnība, otrajā – pieaugušo dzīve un bēniņos – nāve, bet pēc tam cilvēks nobrauc atpakaļ uz bērnību. Sākumā neapdomīgi izspļāvu, ka «baigi depresīvie darbi», bet tad man aizrādīja, ka tā jau nemaz neesot, jo beigās jau tas cilvēks atdzimst. Man arī paskaidroja, ka bērnus nevarot tā ierobežot – ja izdomājis veidot darbu par nāvi vai pārdzimšanu, tad to arī jāļauj.
Manā otrajā izstādes apmeklējuma reizē man pastāstīja par kādiem jauniešiem, kuri Baltajā naktī ieradušies apskatīt izstādi un, tieši tāpat kā es, atzīmējuši, ka «baigi depresīvi». Un viņi gan to nedomājuši tik nenozīmīgi un vispārīgi, kā to domāju es, jo viņiem depresīvi šķita, tas, ka pēc pieaugušo dzīves uzreiz nāk nāve. Viņiem bija radušās ekspektācijas par saulainām vecumdienām, bet kurš tev dos.
Kopumā izstāde man ļoti patika. Darbi bija nopietni un radīja daudz pārdomu. Turklāt dabūju pārliecināties, ka izstādes mazie autori par kontrastiem zina krietni vairāk, nekā man ir izdevies iemācīties savos līdzšinējos skolas gados.