Atkritumi, brīvprātīgais darbs, prokrastinācija un atgriešanās apritē // Kalambūrs?
Sveiki... Un, jā, es atkal mēģinu iekustināt savus rakstīšanas muskuļus. Šodien es mazliet parunāšu par visu to, kas ir aktuāls manā dzīvē, parunāšu par to, kas notiek, un parunāšu par saviem nākotnes plāniem bloga sakarā un visādi citādi. Have a nice cup of tea and let's get into it!
Gribēju jau teikt, ka reizēm mani pārsteidz mani neizsmeļamie prokrastinācijas krājumi, taču tad sapratu, ka tā nu gan ir viena no tām lietām, kas mani vairs nespēj pārsteigt. Jo viena no galvenajām aktivitātēm (pasivitātēm), kas aizpildīja manu laiku, kamēr es nerakstīju bloga ierakstus, bija laiska vārtīšanās pa gultu ar tehnoloģiju un literatūras krāvumiem blakus tai. Un, protams, ne tajā skaistajā veidā, kādā tas redzams fotogrāfijās... Lai nu kā, šajā apātiskajā stāvoklī es droši vien būtu iestidzis uz vēl pamatīgu laiciņu, ja vien nebūtu uzradusies neatliekama nepieciešamība (pēc palīdzības) adaptēties skolas dzīvei, jo, ak kungs, apritē taču jāatgriežas jau pēc nedēļas! Jāpērk jauni apģērbi, jo skolas sākums liecina par to, ka pēkšņi nekas vairs neder, jāpērk klades (secinājums: vienīgās klades, kuras var atļauties iegādāties nepieciešamajā daudzumā, ir reti neglītas) un kancelejas preces, un jāpadomā, no kā sastāvēs rutīna, kurā tagad nāksies ieslīgt uz veseliem deviņiem mēnešiem. Un te es nonāku pie atklāsmes, ka man taču reiz (sen, sen) bija blogs, kuru varbūt vajadzētu iegriezt vēl vienā aktivitātes vilciņā kā toreiz janvārī, kad tas tikko bija izveidots (jo ir pilnīgi skaidrs, ka pirmais grieziens nebija pietiekami spēcīgs).
Ko tad es vēl sadarīju, ja neskaita baisi nomācošu prokrastināciju? Nu, jā, lai kā man patiktu pārspīlēt, es nevaru saviem stāstiem atņemt jebkuras realitātes paliekas, tāpēc diemžēl nevaru teikt, ka būtu nožēlojams gliemis, kurš nekad neizlien no savas čaulas. Kaut ko es tomēr arī darīju. Piemēram, es atklāju, ka man patīk (par padošanos neko nevaru teikt) brīvprātīgais darbs. Bija jauka darbošanās šī gada Ielu Mūzikas Dienā. Un tagad norit aktīva gatavošanās festivālam «Iespēju mākonis», kurš notiks šajā sestdienā pie Rīgas Kongresu nama, sākot no pulksten 12:00 (neliela reklāma: tas būs minifestivāls, kurā piecpadsmit dažādas nevalstiskas organizācijas stāstīs jauniešiem (pēc likuma, personām vecumā no trīspadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem) par iespējām kaut ko darīt (neprokrastinēt)). Pēc tam plānoju kļūt par pastāvīgu brīvprātīgo jauniešu studijā «BaMbuss» (ļoti forša vietiņa, kurā notiek dažādas radošās darbnīcas, meistarklases, diskusijas un citi pasākumi jauniešiem, kā arī vienmēr pieejami atkritumu šķirošanas konteineri un bezmaksas ēdiens), kura mani ievilka savās pandas ķep(tn)ās jau pēc pirmās viesošanās reizes.
Vēl kāda lieta, ko es daru brīvprātīgi (un citi iesaistītie brīvprātīgi piespiedu kārtā kuļas līdzi), ir spriedelēšana (un ne tikai – nav tā, ka es tikai pļāpāju) par bezatkritumu dzīvesveidu jeb zero waste. Iepakojumu un vienreizlietojamo priekšmetu problēma ir aizgājusi daudz par tālu, tāpat kā visas apkārtējās vides problēmas, tāpēc derētu kaut ko darīt lietas labā. Un kas mūs attur, zinot, ka pēc dažām nedēļām Rīgā tiks atklāts jau trešais beziepakojumu veikals, kā arī ka internetā ir pieejams tāds lērums informācijas par tēmu how to create less waste? Svēti solos kaut kad arī pats par šo vairāk parunāt savā blogā, bet, kā jau es teicu – kaut kad.
Tāpat solos arī pasākt vairāk lasīt (proti, pa vienai apslaucīt un apskatīt katru no grāmatām kaudzītē pie gultas un tad domāt kaut ko tālāk) un ievērot ja ne apskaužamu, tad vismaz kaut kādu regularitāti savos bloga ierakstus. Katru piektdienu? Katru otro? Sestdienās? Will see.
~Atgriežoties apritē, Kalambūrs