Labās dienas, sliktās dienas un labākās dienas. // Geilas Hanimenas grāmata «Eleanorai Olifantai viss kārtībā»
autore:
Geila Hanimena // tulkotāja:
Karīna Tillberga // izdevniecība:
«Zvaigzne ABC»
Ja es tagad rakstītu kādu sacerējumu vai pētniecisku darbu, man vajadzētu ievērot visai striktas prasības attiecībā uz rakstītā plānošanu un struktūru, tomēr, tā kā es nerakstu ne vienu, ne otru un šis ir tikai kārtējais haotiskais Kalambūra bloga ieraksts, es domāju, ka mēs varētu atļauties nebūt tik punktuāli un sākt uzreiz ar kādiem secinājumiem. Un mans pirmais secinājums ir tāds, ka reizēm der pasekot līdzi ne tikai savu draugu, bet arī savu draugu draugu aktivitātēm Goodreads , jo arī viņu laika joslās var uziet visvisādas pērles, kā, piemēram, šo – Geilas Hanimenas grāmatu «Eleanorai Olifantai viss kārtībā», kuras izvēli lomai spontāni-izvēlēta-grāmata-kas-attur-no-visu-citu-iesākto-grāmatu-pabeigšanas-un-ir-vienkārši-lieliska es noteikti nenožēloju.
Otrais secinājums ir tāds, ka dažkārt ir noderīgi arī painteresēties par dažādiem grāmatu apbalvojumiem, jo cik gan (man) nav nācies skeptiski noraudzīties uz godalgotām grāmatām un beigās tās neiegādāties vienkārši tāpēc, ka tām uz vāka ir šīs uzmācīgās godalgu zīmes. Protams, cilvēkiem ir jāzina, ka grāmatu, kas viņiem šķiet tīkama, atzīst arī lieli literatūras kritiķi, tomēr mani šis uzpūstais Lieliski. Satriecoši. Literatūras sensācija. allaž ir mazliet kaitinājis. Lai nu kā, es vēl mazliet painteresējos par apbalvojumiem, kas norādīti uz grāmatas vāka, un izrādās, ka tie ir visai vērā ņemami. Grāmata ieguvusi Costa Book Awards pirmā romāna balvu 2017. gadā, atzīta par gada grāmatu The British Book Awards 2018 un ir The Sunday Times bestsellers.
Bet tagad gan beigsim ar šiem secinājumiem un statistiku, jo citādi šis viss pārvērtīsies par vienu ļoti plānveidīgu un sakārtotu secinājumu rindu, un to mums galīgi nevajag.
«Eleanorai Olifantai viss kārtībā» stāsta par kādu ļoti parastu sievieti, vārdā Eleanora, kura, vienkārši izsakoties, ir vientuļa. Viņai ir ļoti vienveidīga dzīve, visas viņas primārās vajadzības – ēdiens, apģērbs un pajumte – ir apmierinātas, tomēr, lai gan Eleanora pati to neapzinās, viņai pietrūkst kā ļoti svarīga. Reizi pusgadā pie sievietes ierodas sociālais darbinieks, kas pārbauda viņas dzīves apstākļus un uzdod vairākus jau sen zināmus jautājumus. Katru trešdienas vakaru viņa sazvanās ar māti, skaitītāju rādījumus viņa nosūta pa pastu. Mobilā telefona Eleanorai nav, draugu arī. Bet tad sievietes dzīvē ienāk haotiskais IT speciālists Reimonds, ar kuru kopā viņi palīdz uz ielas pakritušajam vecītim Semijam...
Kad taksisti, zobu higiēnisti vai kāds cits vaicā, ar ko es nodarbojos, saku,
ka strādāju birojā. Nu jau gandrīz deviņu gadu laikā neviens nav pajautājis,
kas tas par biroju vai ko es tur daru. Nudien nezinu, kāpēc tā, – varbūt
es perfekti atbilstu priekšstatam par tipisku biroja peli vai arī, padzirdējuši
par darbu birojā, viņi automātiski uzbur ainu: sieviete kopē dokumentus, vīrietis
klabina datora taustiņus. Tas mani neuztrauc.
Ļoti skaista grāmata par vientulību, draudzību un pagātnes rētām. Ļoti patika valoda, kādā tā ir sarakstīta, un tulkojums ir vienkārši lielisks. Daudz interesantu vārdu, ar kuriem papildināt savu vārdu krājumu. Grāmata liek aizdomāties par jokainajām sabiedrības normām, kas tiek uzskatītas par vispārpieņemtām , par dažādām galējībām, par to, cik dažādi vispār ir cilvēki un viņu stāsti, par to, cik svarīgi ir reizēm būt vientuļam, un par to, cik viegli jābūt tikt vaļā no vientulības. Man ceļš līdz viss kārtībā , ar ko man patīk apzīmēt šīs grāmatas beigas, bija ļoti patīkams, brīžiem pat jautrs, jo, ja varoņus izņem no viņu savādi skumjo dzīvju konteksta, tie ir ļoti amizanti. Īsts sevis iepazīšanas ceļojums, jo romāns rosināja ļoti daudz pārdomu.