Daži nekad nesajūk prātā... Viņu dzīve droši vien ir ļoti garlaicīga. // Olivjē Burdo grāmata «Gaidot Bodžanglu»
autors: Olivjē Burdo // tulkotāja: Inta Šmite // izdevniecība: «Jānis Roze»
Man šķiet, ka šī grāmata nav pelnījusi garu atsauksmi, bet ne jau sliktā nozīmē, gluži vienkārši tāpēc, ka tā bija mežonīgi strauja (pat teikumi bija tādi) un, ja es te vilktos ar savu viedokli, tas būtu galīgi nepareizi. «Gaidot Bodžanglu» bija ļoti, ļoti maza apjoma grāmata, taču padarīt to garāku būtu grēks. Tas bija kā ātrs, jautrs, traks piedzīvojums, kas sākās un tad beidzās, bet atstāja milzīgu iespaidu un materiālu pārdomām vēl ilgam laikam.
Grāmata stāsta par kādu ģimenīti, kuru pavisam noteikti var nosaukt par traku jau pēc pirmo pāris lapaspušu izlasīšanas. Viņi klejo pa pasauli, cenzdamies attālināties no tās realitātes, un mēģina radīt savā ziņā mākslīgu prieku, kas, manuprāt, viņus padara par īsteni trakiem, jo vienkārši priecāties māk katrs, bet šo cilvēku gadījumā liekas, ka viņi mēģina šo sajūtu pārdozēt.
Tēvs mēdza teikt, ka māte ar zvaigznēm esot uz 'tu', - tas man šķita dīvaini, jo viņa visus uzrunāja ar 'jūs', arī mani. Māte ar 'jūs' uzrunāja arī tumšo vainagdzērvi - elegantu un pārsteidzošu putnu, kas dzīvoja pie mums, kopš vecāki savā iepriekšējā dzīvē nezin no kurienes to bija pārveduši; tā pastaigājās pa dzīvokli, šūpodama garo, melno kaklu un baltos vēdekļus spārnu galos, un bolīja spilgti sarkanās acis. Mēs viņu saucām par Lieko Jaunkundzi, jo no viņas nebija nekāda labuma.
Māte nenoliedzami ir pati trakākā no visiem. Ar viņu, kā var noprast, arī sācies viss trakums. Viņas - vārdu nevaru nosaukt, jo šī sieviete katru dienu tiek saukta citā vārdā, visas grāmatas garumā tā arī neatklājas īstais - trakumu ir ļoti grūti aprakstīt. Tas izpaužas dejās, kurām gribas rauties līdzi, histēriskos smieklos, kuriem gribas smieties līdzi, bezgalīgā brīvībā, spontānās idejās un neatkarībā. Tēvu viņa ir iedzinusi tādā pašā trakumā, un viņš tam pilnībā pakļaujas. Dēls melo, stāstot par to, kā gājis skolā, ģimene, šķiet, vispār visu dzīvi pavada tādos kā melos, veido savu ideālo dzīves butaforiju.
«Tā kā realitāte ir banāla un skumja, izdomājiet man kādu skaistu stāstu, jūs tik labi protat melot, būtu žēl, ja tas ietu mums secen.»
To, ka dziesma, uz kuru grāmatas nosaukumā ietverta atsauce, «Mr. Bojangles», ir ļoti nozīmīga, es tā īsti sapratu tikai pēc romāna izlasīšanas. Protams, tas, ka tā ne vienu reizi vien parādījās grāmatas sižetā, lika to vairākas reizes noklausīties, taču man tomēr šī mierīgā, plūstošā mūzika neizraisīja īstas asociācijas ar straujo darbu. Tagad tā ir kļuvusi par vienu no galvenajām manas pleilistes dziesmām.
Šī dziesma bija patiešām traka, tā bija gan skumja, gan jautra vienlaikus un uzdzina mātei tādu pašu noskaņojumu. Dziesma bija gara, taču vienmēr beidzās par ātru, un tad māte, sparīgi plaukšķinot iesaucās: «Liekam vēlreiz Bodžanglu!»
«Gaidot Bodžanglu» bija, iespējams, smieklīgākā un tajā pašā laikā arī traģiskākā (traģikomēdijas žanrs tai atbilst ļoti labi) grāmata, kuru es jebkad biju lasījis, tāpēc lielu daļu no tās es lasīju priekšā citiem, jo, kā zināms, smieties kopā ar citiem nav tik jocīgi. Sanāca gan mazliet pasmieties arī sabiedriskajā transportā un dažās citās publiskās vietās, taču es vismaz ceru, ka kāds no cilvēkiem, kas uz mani tad pameta skatienu, pamanīja smieklu iemeslu.
«Gaidot Bodžanglu» noteikti ir arī viena no manām mīļākajām jebkad lasītajām grāmatām, tāpēc es to noteikti iesaku izlasīt arī jums. Jā... Un arī šai grāmatai, tāpat kā vairākām citām, par kurām es esmu rakstījis, ļoti labi atbilst mans mīļais grāmatas «Mēs bijām Meļi» anotācijas citāts, kurš laikam ir tāds ļoti universāls. «Izlasiet to. Un, ja kāds jautā, kā grāmata beidzas, melojiet.»
Grāmata saņemta no apgāda «Jānis Roze».