Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde «Nākotnes valsts»
Man ļoti, ļoti patika šī izstāde! Ja vēlaties, šeit arī varat apstāties, paņemt pāris eiro biļetei, braukšanas kartiņas un doties uz muzeju apskatīt izstādi, lai pārlieku neietekmētos no manis teiktā, taču, ja to nevēlaties darīt, varat turpināt lasīt... Tā bija interesanta, ar daudzām dziļām un ironiskām apslēptām domām, arī viena no tām izstādēm, kas varētu ļoti patikt jauniešiem, jo tajā ir daudz eksponātu, kuri ir pat ļoti piemēroti fotografēšanai un ievietošanai Instagram.
«Nākotnes valstī» ir ļoti svarīgi ne tikai paskatīties eksponātus, bet arī izlasīt to anotācijas, jo, izrauti ārpus konteksta, tie var šķist pagalam nesaprotami un jokaini (lai gan jokaini tie bija tik un tā). Patiesībā šīs anotācijas bija uztverami pat kā atsevišķi eksponāti tiem, kuri ļoti labi uztver tekstu, jo tās ne tikai paskaidroja eksponātus, bet arī pasniedza vairākas ļoti svarīgas domas, kuras es pat varbūt tā īsti neattiecinātu uz pašu eksponātu. Kā arī noteikti vajag izstādes apmeklējumam atlicināt vismaz pusotru stundu, lai var izlasīt visu par visu, visu apskatīt un arī saprast vai vismaz mēģināt to darīt.
Un tagad pie izstādes domām, jo par to, cik pārblīvēta izstāde varbūt ir (par to pēcāk), katrs var spriest pats, taču šajā izstādē visas gūstamās atziņas noteikti ir pats svarīgākais. Visticamāk ar svarīgāko arī būtu bijis jāsāk, taču Kalambūrs ir tāda haotiska būtne, tāpēc viņam šo mēreno haosu un nepareizo secību laikam var piedot. Lai nu kā, savā ziņā izstāde «Nākotnes valsts» ir kā tāda kristāla lode, kas pareģo nākotni, runā par dažādiem dzīves ideāliem, par mūsdienām, par nākotni, kā jau var noprast, par to, kas ir aktuāls vai noteikti būs aktuāls kaut kad tuvākā vai tālākā nākotnē. Starp citu, pareģot nākotni savā ziņā arī varēja, jo bija iespējams uzgriezt savu tuvāko, mazliet tālāko un pašu tālāko nākotni laimes ratā. Tas šķita ļoti interesanti, noteikti viens no maniem mīļākajiem eksponātiem.
Vēl sevišķi jauki šķita sienu zīmējumi un rakstījumi pirmajā zālē, kā arī ideja par ūdens ieguvi no mākoņiem. Galu galā, arī ūdens piesārņojums kļūst arvien lielāks. Arī video par ideālo rīta rutīnu man patika. Šādā ideālajā dienā visticamāk pietiktu laika vienīgi rīta rutīnai... Ļoti interesanta un dažādām spožām, sarkastiskām domām bagāta bija pirmajā zālē pie Māra Subača zīmētā un rakstītā atrodamā grāmata, kuru es pirmajā apmeklējuma reizē pat pamanījos palaist garām. Jūs gan noteikti nepalaidiet un apskatieties!
Arī milzīgais auduma gabals, kurš, uztīts uz speciālas mašīnas, visu laiku lēnām plēsās, bija ļoti interesants eksponāts, kuram, cik atceros, bija jāataino valstu dalīšanās vai kas tamlīdzīgs, diezgan fascinējošs. Tas lika aizdomāties arī par to, cik patiesībā pasaulē ir daudz lieku karu par kaut ko tik maznozīmīgu kā zeme.
Taču, ja jāskatās uz izstādi vispārīgi, tā tik tiešām ir kā tāda kristāla lode, kas pieļauj dažas atkāpes no patiešām gaidāmās nākotnes, taču pavisam reāli parāda arī daudzās mūsdienu pasaules problēmas, kuras noteikti būtu nepieciešams risināt. Izstāde, pie kuras nepieciešams arī mazliet piedomāt, taču ir arī ļoti baudāma acīm. Varbūt otrā daļa bija nedaudz pārāk cieši izvietota, taču varbūt katram mākslas darbam bija atvēlēta tieši tam nepieciešamā telpa.