Stīvena Čboski filma «Brīnums»
Tikko pirmo reizi ieguglēju filmas nosaukumu, lai uzzinātu, kā sauc tās režisoru. Nu, tā neko, interesants uzvārds. Bet, jā, pirms sāku runāt par pašu filmu, atzīmēšu, ka izstāde, kuru aprakstīju pāris nedēļas iepriekš, «Tev ir pienākušas 1243 ziņas», ir ieguvusi Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kultūras gada balvu «Kilograms kultūras» kā gada notikums. Manuprāt, balva godam nopelnīta, tomēr šoreiz, kā par brīnumu, man nav pietiekami daudz domu, ko par to izteikt, tāpēc došos vien tālāk pie nākamā. Šoreiz par filmu «Brīnums».
Filma tapusi pēc R. Dž. Palasio grāmatas motīviem. Tajā tiek stāstīts par vienpadsmitgadīgo zēnu Augustu Pulmenu jeb Augiju, kurš piedzima ar sejas defektiem un ir izcietis daudzas operācijas, lai varētu normāli redzēt, dzirdēt, elpot un neizskatīties pēc tik liela šausmoņa. Līdz šim viņš visu apguvis mājapmācībā, bet tagad sāks mācības piektajā klasē īstā skolā. Un filmā tad mēs redzam, kā viņam tajā skolā iet, ko viņam nākas pārdzīvot, kādus cilvēkus viņš satiek... Filma man ļoti patika, un tāpēc arī vēl nelasītā grāmata ir iekļauta manā to be read sarakstā.
Kā pašu lielāko no plusiem es droši vien varu atzīmēt to, ka šajā filmā stāsts tika pasniegts no dažādu tēlu skatpunktiem. Sākotnēji man gan šķita jocīgi, ka to ir izvēlēts izmantot arī filmai, kurai ir viens konkrēts izteikts galvenais varonis, tomēr beigās izrādījās pat ļoti interesanti skatīties, kā Augija dzīve ietekmē pārējos un kā no pārējo varoņu dzīves epizodēm viss lēnām un nemanāmi aizplūst atpakaļ pie viņa.
Īpaši man patika galvenā varoņa māsas Vijas tēls un ainas, kas bija veidotas no viņas skatpunkta, jo viņas dzīve, pat ja bija krietni labāka un stabilāka nekā Augustam, tomēr arī bija visai smaga. Galu galā, tā kā slimajam brālim bija nepieciešamas lielas rūpes un daudz uzmanības, Vijai vecāki tās nespēja sniegt tik daudz, cik būtu nepieciešams. Turklāt meitenei arī bija jārūpējas par Augiju un visu laiku jādzīvo pie apziņas, ka tikpat labi šis bojātais gēns, kura dēļ viņas brālis bija tāds, kāds viņš bija, varēja likt tā izskatītais arī viņai. Bija interesanti vērot arī viņas dzīves līkni, kas bija novilkta paralēli Augijam. Turklāt vienmēr ir forši redzēt tās vietas, kur dažādu tēlu dzīves satiekas vienā epizodē.
Kinoteātra zālē seansa laikā skanēja gan aplausi varoņiem, kuri tos nemaz nedzirdēja, gan klusas šņaukāšanās, jo filmā bija arī vairāki skumji brīži (taču nekas traģisks tā arī neatgadījās, lai gan es visu laiku gaidīju, ka tūliņ, tūliņ notiks). Beigās no publikas nāca pat ovācijas, jo, nu, jā, jāatzīst, ka beigas tik tiešām bija ovāciju vērtas. Ļoti svinīgi, mīļi, jauki un, jā, iespējams, laimīgi, lai gan es, protams, biju gaidījis kaut ko traģisku. Nezinu, kāpēc, bet man ļoti likās, ka šādam stāstam piestāvētu traģiskas beigas vai vismaz kāda traģiska aina tā laikā. Taču nē, un tas ir labi, jo laikam jau pirksti, kurus es visu laiku gatavoju, lai ar tiem aizsegtu acis, velti tika nodarbināti. Filma bija arī liela citātu un atziņu krātuve, tāpat kā grāmata, kurai beigās pat ir pievienots apkopojums ar tiem visiem.
Esi jauks pret cilvēkiem, kuri cenšas izcīnīt smagu cīņu, un, ja tu patiešām vēlies redzēt, kāds cilvēks ir, viss, ko tev vajag darīt, ir paskatīties.Šis citāts, manuprāt, ir ļoti patiess, lai gan daudzi sākumā teiktu, ka galvenais taču nav izskats (jā, galvenais taču ir skaistums, he, he). Jo kas gan cits tad mēs esam, ja ne tas, pēc kā mēs izskatāmies? Mēs taču izskatāmies tā, kā varam un gribam izskatīties, tātad savā izskatā esam tieši mēs, lai arī ko ar to nedarītu. Tas pats, man šķiet, ir arī ar raksturu un uzvedību. Lai arī kādi mēs būtu un ko tēlotu, tie tāpat būsim mēs. Mēs tēlosim to, ko gribēsim, un vienmēr būsim mēs paši, lai arī kā nemainītos. Tāpēc es nepiekrītu tiem, kas citiem saka, ka viņi vairs nav viņi paši. Mēs tēlojam un esam mēs paši.
Bet, jā, tā tāda maza atkāpe no filmas tēmas. Es domāju, ka šis citāts filmai un varonim atbilst ļoti lieliski un tas beigās iederējās vienkārši lieliski. Tāds kā punkts uz i. Tāpēc, jā, aicinu noskatīties filmu (un kopā ar mani arī izlasīt grāmatu) kaut vai šī iespaidīgā beigu citāta dēļ. Varētu teikt, ka tas savā ziņā uzlādēja atlikušajai dienai. Starp citu, man pēc tam arī bija interesanti paskatīties, cik ļoti iespaidīgas pārvērtības bija veicis galvenās lomas atveidotājs filmēšanai.