Agatas Kristi grāmata «Slepkavība Austrumu ekspresī»
autore: Agata Kristi // tulkotāja: Lūcija Rambeka // izdevniecība: «Zvaigzne ABC»
«Kaut kas neticams, monsieur. Liekas, visa pasaule sadomājusi ceļot tieši šodien!»
Decembrī uz lielajiem ekrāniem parādījās filma «Slepkavība Austrumu ekspresī», un to, manuprāt, noteikti nevarēja nepamanīt, ņemot vērā, ka visā Rīgā bija redzami plakāti, kas filmu reklamēja. Visticamāk tieši filma bija tā, kas arī noveda pie grāmatas izlasīšanas. Filmu pašu gan es vēl līdz šim neesmu redzējis (taču es noskatīju, ka kinoteātros vēl joprojām uz to ir pieejami seansi, tā kā visticamāk tuvākajā laikā es to noskatīšos un arī pastāstīšu par to jums), tomēr par grāmatu es šo to varu teikt jau tagad.
«Aiznesiet monsieur bagāžu uz septīto numuru,» mesjē Bukss norīkoja. «Ja tas Herisa kungs tomēr ierodas, sakiet, ka viņš atnācis pārāk vēlu, mēs nevaram tik ilgi glabāt vietu, vispār nokārtojiet tā vai citādi. Kādēļ gan lai es uztrauktos par kaut kādu misteru Herisu?»
Tā kā visur bija redzamas filmas reklāmas, es, protams, sāku interesēties par to. Kaut kur jau iepriekš biju dzirdējis par šo Agatas Kristi romānu, taču visu laiku līdz šim biju uzskatījis, ka tas ir nevis par detektīvu Erkilu Puaro, bet gan par citu slavenu viņas grāmatu varoni - mis Mārplu. Lai, nu, kā, lai gan biju domājis sākt no nepareizā gala, proti, ar filmas noskatīšanos, tā tas tomēr nenotika un, janvāra pirmajās dienās apmeklējot grāmatnīcu, es iegādājos «Slepkavības austrumu ekspresī» jauno izdevumu ar filmas vāku. Šis vāks bija vienkārši brīnišķīgs, kas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es tomēr lauzu savu apņemšanos sākumā noskatīties svaigi tapušo filmu.
Romāns stāsta par pasaulslaveno detektīvu Erkilu Puaro, kurš ar Austrumu ekspresi dodas atpakaļ uz mājām Londonā. Viņš paredzējis to kā mierīgu braucienu, taču, kad kādā naktī kupenās iestigušajā vilcienā notiek slepkavība, viņam gribot negribot ir jāķeras pie nozieguma atrisināšanas, jo citādi pastāv liela iespējamība, ka slepkava uzbruks atkal. Galu galā, nav ne mazāko šaubu, ka nozieguma izdarītājs ir kāds no pasažieriem.
Visvairāk man patika tas interesantais domu loks, ko mans prāts apmeta, lasot grāmatu. Sākumā es par katru varoni domāju kaut ko vienu, konkrētu, taču turpmākajā darba lasīšanas gaitā mani iespaidi par personāžiem tika izmainīti un pat apgriezti pilnīgi otrādi simtiem reižu. Savukārt pašās beigās mūsu dārgais detektīvs Puaro, pasakot nozieguma atrisinājumu, noliedza visu, ko es līdz šim biju domājis un secinājis. Tas bija ļoti interesanti un lika pasmieties par to, ka neviens taču neko tādu nevarētu iedomāties.
Turklāt, tāpat kā visos citos detektīvromānu karalienes Agatas Kristi darbos, kurus es esmu lasījis, arī šajā es nevarēju atturēties no pašrocīgas nozieguma šķetināšanas. Tas vienkārši tā dabiski sanāca. Un tomēr, lai arī pašam arī nācās daļēji kļūt par detektīvu, man grāmata tajā pašā laikā bija arī visai atpūtinoša. Tāpat tai līdzi nāca arī iespēja nedaudz izglītoties franču valodā, jo dažas frāzes, kurām, protams, piekabināti arī latviskie tulkojumi, darbā bija rakstītas franciski.
«Un tagad,» teica Puaro, «kad esmu izklāstījis jums šīs slepkavības atminējumu, man ir tas gods atvadīties...»
Protams, grāmatu noslēdzošie vārdi un daudzpunkti, ar kuriem grāmata beidzās, nepārprotami liecināja, ka tai noteikti būtu jāturpinās, un tas bija šausmīgi briesmīgi, ka man nebija iespējas uzzināt, kas tālāk notiks ar visiem šiem cilvēkiem, taču tas, šķiet, pieder pie lietas. Manuprāt, šai grāmatai arī ļoti labi atbilst šis citāts no Emīlijas Lokhārtas «Mēs bijām Meļi» anotācijas. «Izlasiet to. Un, ja kāds jautā, kā grāmata beidzas, melojiet.» Jo arī šīs grāmatas beigas bija negaidītas (noteikti tieciet līdz tām) un arī šai grāmatai ir liela saistība ar melošanu. Patiesībā pat lielākā mērā un tiešākā nozīmē.