Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde «Tev ir pienākušas 1243 ziņas»
Janvāra sākumā es atkal pēc ilgiem laikiem aizdevos uz mākslas muzeju, lai redzētu kādu izstādi, kuru man ieteica apmeklēt. Šo izstādi sauca «Tev ir pienākušas 1243 ziņas», un vēl aptuveni diennakti tā būs vērojama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā. Šajā rakstā nedaudz pastāstīšu par to, ko es šajā izstādē redzēju, kādas atziņas guvu, kāpēc iesaku to pēdējā diennaktī pacensties apmeklēt, un vēl šo to.
Kopumā es «Tev ir pienākušas 1243 ziņas» apmeklēju divas reizes un vēlāk padzirdēju, ka tā darot daudzi. Pirmajā reizē es, jau ieejot izstādē, sapratu, ka neko nesaprotu. Kāpēc jādod izstādei tai pilnīgi neatbilstošs nosaukums? Kāpēc māksla vispār ir tik neizprotama? Šādiem un vēl citiem līdzīga rakstura jautājumiem maisoties pa galvu, es izstādi izstaigāju aptuveni desmit minūtēs, vien mazliet pavirši nopētīdams eksponātus. Beigās es pametu izstādi, tā arī neguvis nekādas atziņas vai kādus sevišķus iespaidus, atskaitot to nepatīkamo apziņu, ka laikam jau parastajiem mirstīgajiem tādu lietu kā māksla nav lemts izprast.
Bet tad, kad pirms pāris dienām nolēmu par saviem piedzīvojumiem izstādē nolēmu pastāstīt šeit, es sapratu, ka mans iespaidu un gūto atziņu daudzums nav pietiekams, un tāpēc nospriedu, ka jādodas uz muzeju vēlreiz. Un otro gājienu es pavisam noteikti nenožēloju, jo tad jau es devos uz izstādi ar mērķi kaut ko saprast un pārrados ar pilnīgi citādām emocijām nekā pirmajā reizē.
Pirmkārt, izrādās, pirmajā reizē es pat nebiju ievērojis visus eksponātus un to iespējas. Piemēram, tādu iespēju uzkāpt uz skaidu plāksnēm veidotas kastes augšas un paspaidīt sarkanas pogas, izraisot zālē jocīgu skaņu, kas kaut kad sen tika izmantota, lai nomāktu atsevišķas radio frekvences, es nemaz nebiju pamanījis. Arī atvilktnes es nebiju pavirinājis, bildēs pie sienām nebiju iedziļinājies un ar eksponātu stāstiem nebiju līdz galam iepazinies. Vārdu sakot, pirmajā apmeklējuma reizē es, šķiet, biju visai daudz zaudējis vai, drīzāk, vienkārši nebiju ieguvis.
Otrajā reizē es arī diezgan daudz uzzināju. Piemēram, kaut vai tā pati jocīgā skaņa, ko izraisīja sarkanā poga. Vēl es dabūju pasmīnēt par Padomju Savienībā dzīvojušajiem šahistiem, kas bija ar vēstuļu palīdzību spēlējuši šo spēli. Tā kā reizēm saspēle notika starp cilvēkiem pilnīgi dažādās valsts malās, viena gājiena veikšana mēdza prasīt pat vairākus mēnešus. Taču, varu derēt, tas bija visnotaļ interesanti.
Dabūju arī dzirdēt ļoti aizraujošu stāstu par kādiem puišiem, no kuriem viens bija jauns rakstnieks un otrs viņa draugs. Abi esot - es tā īsti nesapratu - laikam nozaguši kaut kādus mākslas darbus vai izplēsuši no grāmatām un pielīmējuši pie sienas. Par to viņus iesēdināja cietumā uz sešiem mēnešiem. Tur topošā rakstnieka (šis rakstnieks esot bijis nenovērtēts, viņa darbi netika publicēti) draugs atklāja, ka viņam pašam ir talants, un, iznācis no cietuma, publicēja darbu, kuru izdevniecība esot pieņēmusi ar pirmo reizi. Šis viss gan esot beidzies visai traģiski, proti, ar to, ka, nevarēdams izturēt drauga panākumus, otrs esot nogalinājis viņu un pats izdarījis pašnāvību.
Un ko es secināju pēc otrā apmeklējuma? Šķiet, šī izstāde, kuru sākumā nesapratu, savam nosaukumam atbilst pat pavisam labi, jo tajā redzami vai nu tūkstoš divsimt četrdesmit triju nelasītu ziņu pretstati vai cita veida salīdzinājumi un atskati uz senākiem laikiem. Ikvienam iesaku mēģināt atrast laiku, lai pēdējā dienā, kuru izstāde ir vērojama muzejā, to apmeklētu, jo tās eksponāti ir interesanti gan tad, ja tajos iedziļinās, gan tad, ja nē. Tie vairumā gadījumu ir arī interaktīvi, kas tos padara vēl interesantākus un uzmanību piesaistošākus.