Tu nevari nopirkt laimi, taču tu vari nopirkt grāmatas, un tas ir gandrīz viens un tas pats. // Manas attiecības ar grāmatām
Manas attiecības ar grāmatām varētu saukt par visai interesantām un neizprotamām. Teiksim tā, kādreiz es lasīju daudz, taču tagad nemaz necenšos piemānīt sevi un citus, sakot, ka to daru. Taču es domāju atsākt. Visu rudeni es tikai un vienīgi rakstīju, tāpēc tagad, domājams, būtu pienācis laiks atkal ķerties pie kaut kā vienkāršāka, jo pēc romāna un pārsimts lomu spēļu postu uzrakstīšanas lasīšana patiešām šķistu kaut kas pavisam viegls, atpūtinošs, gaisīgs un vienkāršs.
Šķiet, mans iekšējais sociālo tīklu un interneta guru patiešām vēlas, lai es atkal ņemu rokās grāmatu un lasu, jo tas mani piespieda vienā no saviem Instagram profiliem ievietot bildi ar septiņu izlasāmo grāmatu kaudzi (septiņi ir pats veiksmīgākais maģiskais skaitlis, tā jau izlasāmo grāmatu ir krietni vairāk). Patiesībā šī kaudze ir pat ļoti skaista un ieintriģējoša, taču, tā kā tā stāv manu acu priekšā uz palodzes visu laiku, kad es daru vienalga ko, izņemot lasu, tā ir arī pamatīgi nomācošs atgādinājums par to, ko man īstenībā vajadzētu darīt.
Šis pats iekšējais guru arī lika man izveidot profilu Goodreads, uzstādīt sev tur nesasniedzamus mērķus un novērtēt dažas sen atpakaļ izlasītas grāmatas, lai mani virtuālie plauktiņi nestāvētu pilnīgi tukši, un cilvēki varbūt iedomātos, ka es tomēr lasu. Iespējams, viņš, proti, šis guru, bija vainīgs arī pie tām daudzajām ziņām, ko saņēma mani draugi, jo es tad vēlējos parunāt par grāmatām un literatūru. Domāju, ka tas iedvesmos lasīšanai, taču vienīgais, uz ko šīs sarunas iedvesmoja, bija šis raksts. Arī nav slikti, taču es gribēju lasīt. Un es zinu, ka, tāpat kā uzrakstīt kaut ko var tikai sēžot un rakstot, arī izlasīt kaut ko var tikai sēžot un lasot, taču, manuprāt, ir visai jauki reizēm iedomāties, ka varbūt tāda abstrakta parādība kā iedvesma tomēr pastāv un var tev palīdzēt saņemties uz kaut ko. Starp citu, par iedvesmu, iespējams, būs arī kāds no nākamajiem rakstiem, jo man ir daudz ko teikt par to.
Bet, jā, tīri teorētiski es varētu tagad izslēgt datoru un doties palasīt, kas laikam būtu vispareizākais, ko es šobrīd varu darīt. Es to noteikti arī izdarīšu, kad pabeigšu rakstu, taču pagaidām vēl vēlos nedaudz pastāstīt, ko man nozīmē grāmatas kā tādas. Un es pat pats sev nekad neesmu to noformulējis, tā kā tas būs ļoti improvizēti un kaut kas jauns arī man.
Tātad, pilnīgi noteikti ir skaidrs, ka grāmatas gan man, gan arī visiem citiem, kas tās mēdz lasīt, ir kaut kas īpašs. Man patīk vāki, man patīk teksts kā tāds, man patīk atskārsme, ka, hei, šis ir interesanti. Bet visvairāk man laikam patīk tā sajūta un apziņa, ka istabā valda puskrēsla, es guļu gultā, iespējams, vēl dzeru tēju un lasu. Šis izskaistinātais apraksts taisni vai mēģina mani pielauzt tagad celties kājās un pieveikt tos dažus metrus, kas mani šķir no gultas un pašreiz lasāmās grāmatas.
Vēl man grāmatas nozīmē paša radošo darbu, jo, arī ja neesmu tīri lasīšanas procesā, es visticamāk tajā brīdī kaut ko rakstu. Galu galā, es taču pats cenšos dažas tādas uzrakstīt. Grāmatas. Patiesībā šis skan nedaudz nepareizi, jo, manuprāt, grāmata ir grāmata tikai tad, ja tā ir taustāma, citādi tas ir vienīgi romāns, atsevišķi dzejoļi vai stāsti. Jā, bet vispār ar to taustāmību arī ir tā interesanti. It kā ir visādas e-grāmatas un dažādi citi veidi, kā lasīt, taču gandrīz visiem, ko es pazīstu, joprojām tuvāks ir papīra formāts. Es pats gan nekad neesmu lasījis nevienu e-grāmatu, tā kā nevaru tā pavisam objektīvi salīdzināt, taču pieļauju, ka šajā gadījumā laikam man tomēr vajadzētu pieturēties pie klasiskām vērtībām un pārāk ļoti nerauties no tām projām. Turklāt, kā jau teicu, man patīk vāki, it īpaši tie, kas ir arī patīkami uz tausti, un e-grāmatu vākus nevar pārāk labi sataustīt.
Grāmatas ir arī intervijas, kuras klausoties, skatoties un lasot es aizvadu diezgan daudz laika. Man patīk klausīties, kā gudri un interesanti cilvēki runā par literatūru. Vai arī cilvēki, kas tikai izliekas par tādiem. Atšķirības nav, jo klausīties dažādos viedokļos un izprast, kāds ir tavs, ir interesanti jebkurā gadījumā. Tāpat man grāmatas ir arī literatūras un kultūras blogi, kurus es mēdzu lasīt. Ir vienkārši brīnišķīgi, ka tādi ir.
Obligātā literatūra arī ir grāmatas. Un tās laikam ir tās grāmatas, kas man pārsvarā nepatīk. Iespējams, mana attieksme tieši pret obligātās literatūras grāmatām ir tāda tāpēc, ka es šīs grāmatas patiešām esmu izlasījis un objektīvi novērtējis, taču, iespējams, kas diemžēl ir ticamāk, man, tāpat kā lielākajai daļai vienaudžu, tās nesimpatizē vienkārši principa pēc. Jā, es atzīstu, ka man nepatīk lasīt to, ko man liek. Manuprāt, ir normāli un pat ļoti patīkami, ja tev iesaka kādu grāmatu, taču, ja skola gandrīz vai uzspiež kaut ko lasīt, tas vairs nav ieteikums vai kas tamlīdzīgs. Nu, jā, skolai nav jādod ieteikumi, taču man tāpat liekas, ka pie katras grāmatas, kas attiecīgajā brīdī neattiecas tieši uz mācību procesu, skolēniem ir jānonāk pašiem. Tas, vai viņi to izdarīs, ir cits jautājums, taču uzspiest obligāto literatūru, vismaz vasarā, manuprāt, nav gluži pareizi. Skolas laikā tas pat būtu citādi, jo tad lasīt varētu mājās, taču tajā pašā laikā nedaudz iespringtākā gaisotnē, nekā tas būtu vasarā, jo nebūtu jau vairs nekāds brīvlaiks. Un tad skolā notiktu tikai analizēšana un apspriešana.
Skolai laikam ir jāiemāca bērnus mīlēt lasīt. Tas šķiet pavisam absurdi, jo ar to darbu palīdzību, kas tiek šim nolūkam izmantoti pašreiz, to izdarīt ir praktiski neiespējami, ja arī vispār ir iespējams kādu iemācīt mīlēt lasīšanu. Smaga un sena literatūra noteikti nav slikta, taču, domājams, tā nav paredzēta skolas vecumam. Nē, es nevēlos cenzūru vai to, lai mums skolā tiktu stāstīts tikai tas, cik pasaule ir jauka, saulaina, puķaina un kāda tik vēl ne. Es vienkārši domāju, ka šis noteikti ir viens no tiem gadījumiem, kad varbūt pie darba skolēnam būtu jānonāk pašam, jo esmu pārliecinātāks, ka noteikti ne visus interesē ļoti mirušu klasiķu daiļliteratūra, kurā daili saskatīt var vien retais. Krietni vairāk tiek lasītas visas tās diezgan prastās mūsdienu jauniešu grāmatas, kuru epicentrā ir tik ļoti izplatītais un daudziem, iespējams, jau apnikušais klasiskais mīlas trijstūra variants. Bet šis jau ir ļoti strīdīgs gaumes jautājums, un, kā jau mēs zinām, par gaumi nestrīdas. Nestrīdēsimies.
Bet, jā, atkal aizejot prom no obligātās literatūras tēmas, man ļoti patīk, ka man pieder grāmatas. Es nekad neesmu nevienu aizņēmies (nezinu, kā pareizi pateikt) no bibliotēkas, jo, pirmkārt, es esmu gandrīz pārliecināts, ka es aizmirstu paņemto atdot laikā, un, otrkārt, šo grāmatu es nevarētu atkal jebkurā brīdī izņemt no plaukta, lai mirkļa vēlmes uzplūdā atkal pārlasītu vai norakstītu no tās kādu citātu. Turklāt šai grāmatai būtu pieskārušies vēl daudzi sveši cilvēki, un tā nekad nebūtu mana. Nepārprotiet, man ļoti patīk bibliotēkas, taču man laikam nepatīk turienes grāmatas. Tāpēc es mīlu grāmatnīcas un to sajūtu, kad tu nespēj izvēlēties starp divām, trijām vai varbūt divdesmit piecām grāmatām, kuras visas vēlies sev...
Tagad celsimies no galda, pie kura sēžam, lasot šo rakstu, noliksim malā telefonu vai varbūt planšetdatoru, paņemsim rokās kādu grāmatu un sāksim lasīt. Tam būtu jābūt maģiski... Taču, ja tev tagad nav garastāvokļa lasīšanai (bet tev noteikti ir, jo tu izlasīji šo rakstu līdz beigām), vari uzrakstīt savas domas par šo tēmu komentāros. Kāda ir tava mīļākā grāmata (atcerējos, ka to nepateicu, taču tas jau ir pavisam cits stāsts, kuru jāstāsta citā rakstā)? Ko tev nozīmē grāmatas? Ko tu domā par obligāto literatūru skolās? Ja galīgi nav ko darīt, vari izskaitīt, cik reizes es šī raksta laikā pieminēju vārdu grāmata dažādos locījumos...