Parunāsim par TO // Nacionālais romānu rakstīšanas mēnesis
Nav nekāds noslēpums, ka novembros es parasti pazūdu. Protams, ar pazušanu un prokrastinēšanu man nav problēmu arī citos mēnešos, tomēr novembri ir īpaši ar to, ka tad mana pazušana ir attaisnojama. Es nerakstu vienu, tāpēc ka rakstu ko citu. Proti, es nolieku malā savu jau tā mazaktīvo blogu un lomu spēles, lai veltītu mēnesi kāda personīgā projekta attīstīšanai. Jo kad tad vēl, ja ne Nacionālajā romānu rakstīšanas mēnesī, īstenot sen lolotu sapni par savu grāmatu.
Ir 1. novembris, diezgan vēls, un es esmu uzrakstījis NaNo dienas normu jeb minimālo vārdu skaitu, ar kādu man ir cerības mēneša laikā pabeigt romānu. To dara arī vēl daudzi tūkstoši cilvēku visā pasaulē, jo ir NaNoWriMo jeb Nacionālā romānu rakstīšanas mēneša, saukta arī vienkārši par NaNo, pirmā diena. NaNoWrimo ir starptautisks pasākums, kurš norisinās jau kopš 1999. gada, savukārt Latvijai savs reģions ir desmit gadus, bet es šajā avantūrā esmu iesaistījies jau otro gadu pēc kārtas. Šajā izaicinājumā gan profesionāli rakstnieki, gan amatieri apņemas mēneša laikā uzarakstīt romānu, proti, vismaz piecdesmit tūkstošus vārdu, un cits citu morāli atbalsta, pasviežot idejas vai arī uzklausot pārējo čīkstēšanu par to, cik grūti vārdi dodas rokā un tamlīdzīgi.
Kā tas viss izvērtīsies, to neviens nekad nevar zināt, tomēr ir gluži skaidrs, ka NaNo ir kas tāds, no kā var tikai iegūt. Sliktākajā gadījumā, proti, ja romānu uzrakstīt neizdosies, vismaz būs iegūta pieredze, iedvesma un zināšanas, kā arī varēs daudz ko secināt par sevi un savām spējām. Un, galu galā, pieci vārdi tomēr ir labāk nekā neviens vārds.
Kā NaNoWriMo strādā? Tu piereģistrējies mājaslapā nanowrimo.org, pievieno savu romānu un gaidi novembri. Visu novembri tu raksti, par spīti laika, vēlmes vai iedvesmas trūkumam. Katru dienu centies uzrakstīt vismaz tūkstoš sešsimt sešdesmit septiņus vārdus, nepārlasot un nerediģējot sevis uzrakstīto, kā galveno mērķi visu laiku turot piecdesmit tūkstošus vārdu vai jebkuru citu skaitu pēc savas izvēles. Tevis rakstītais teksts nekur netiek publicēts, ja vien tu pats to nevēlies, šim projektam ir tikai motivējoša un atbalstoša nozīme. Arī Latvijas reģions katru gadu organizē dažādus motivācijas pasākumus un koprakstīšanas un sniedz iespēju ikkatram reģiona pārstāvim gan virtuāli, gan dzīvajā sazināties ar citiem izaicinājuma dalībniekiem. Šie pasākumi sniedz daudz iedvesmas, kā arī tajos var sevi mazliet izaicināt, jo tiek organizētas dažādas spēles par un ap uzrakstāmo vārdu skaitu.
Man NaNo ir bijusi viena no lieliskākajām rakstīšanas pieredzēm, un tā ir palīdzējusi sasniegt mērķus, kurus es nekā citādi nebūtu sasniedzis. Protams, ir daudz skeptiķu, kas uzskata, ka, rakstot tik daudz un tik īsā laikā, neko kvalitatīvu no sevis nav iespējams izspiest, taču, manuprāt, tas nav gluži tiesa. Galu galā, neviens rakstīts teksts nav uzreiz publicējams, izdodams un lasāms, un, domājams, nevien nemaz to negaida. Manuskriptam ir jāiziet garš rediģēšanas process, kurā jāatmet viss liekas un jālabo ielaistās kļūdas. Taču tā ir ar pilnīgi jebkuru darbu, neatkarīgi no tā, kāda projekta vai ne-projekta ietvaros tas ir radīts. Iespējams, vienmēr dzenoties tikai pēc augstas kvalitātes, var beigās tā arī neko neuzrakstīt, taču, piedaloties NaNo, tu vismaz iegūsi milzīgu teksta blāķi, ar kuru pēc tam varēsi iesākt jebko, ko sirds kāro – rediģēt, izdzēst, sadedzināt, uzdāvināt kādam, apēst vai arī vienkārši glabāt datora vai trīsdimensionālā mapītē vēlākai izskatīšanai.
Tas tā – īsumā par to, ko es darīšu šomēnes, un to, kāpēc jums nevajadzētu mani šaustīt par manu prombūtni. Bet tagad man jādodas atpakaļ pie sava romāna... nē, nē... Man jādodas gulēt, tad atpakaļ pie sava romāna un tad... Un tad jau tiekamies koprakstīšanās!
Mālinas Pēšsones Džolito grāmata «Plūstošās smiltis»
autore: Mālina Pēšsone Džolito // tulkotāja: Jolanta Pētersone // izdevniecība: «Jānis Roze»
«Plūstošās smiltis» bija kā teātra izrāde, lieliska teātra izrāde ar brīnišķīgu mūziku (pie tā daļēji vainīgi mani tā brīža dziesmu favorīti, kuri radīja neizdzēšamas asociācijas ar grāmatu, jo... tā notiek vienmēr) un meistarīgi izveidotām dekorācijām. Tik tiešām – šī bija pirmā grāmata, par kuru skaidri zināju, ka, jā, noteikti gribu kaut kad redzēt šo uz skatuves. Kāpēc tā? Uzzini turpmākajā ierakstā.
Maja ir apsūdzēta vairākās slepkavībās un kūdīšanā uz slepkavību, un viņa tikai tikko ir apritējuši astoņpadsmit gadi. Turklāt problēma ir tāda, ka daļa apsūdzību ir patiesas, proti, viņa patiešām nogalināja Sebastianu un viņa nogalināja Amandu, un viņai ir neizsakāmi žēl, ka viņa nogalināja Amandu, jo tam tā nevajadzēja notikt. Tomēr tas neliedz galvenajai prokurorei Lēnai Pēšsonei (jā, tāds pats uzvārds kā grāmatas autorei!), Sauc-mani-par-Lēnu, pieprasīt stingrākos iespējamos soda mērus.
Un Sebastians nogalināja Kristeru un Denisu, un viņš gandrīz nogalināja Samiru, bet tomēr ne līdz galam, tāpēc Samirs var liecināt pret Maju, un Maja nezina, kā ar šo tikt galā, un es arī nezinu, jo situācija ir līdz nelabumam negodīga un ilgi tai nevar redzēt arī nekādu atrisinājumu. Mēs vienkārši ieskatāmies Majas atmiņās, kuras ir tik nožēlojami skumjas, bet tajā pašā laikā priecīgas... tās ir tik traģikomiskas, ka gribas spēji aizcirst grāmatu un sviest to pret sienu.
Grāmatas izlasīšana man prasīja vairākus mēnešus, jo ielasīties bija pagrūti (bet tas nav nekas jauns, tā man ir ar visām grāmatām), tomēr ielasījies es vairs nespēju atrauties. Skaists stāsts par mīlestību, bērnu attiecībām ar vecākiem, vainas apziņu un tiesu sistēmu. Un par to, ko mīlestība un vecāki spēj nodarīt bērniem. Grāmatā daudz aprakstītas attiecības starp dažādu sabiedrības kārtu pārstāvjiem, kā arī veiksmīgi apspēlēta imigrācijas tēma un ļoti ticami aprakstītas dažādās pusaudžu problēmas, par kurām vecāki nereti nemaz nezina.
Sanders apgalvoja, ka šodien nekas izšķirošs nenotikšot. Prokurore pabeigs pārskatu par rakstiskajiem pierādījumiem, tas ir aizņēmis vairāk laika, nekā plānots, un mēs esam iekavējuši. Sanders savu lietas izklāstu sāks tikai tad, kad prokurore būs beigusi savējo. Taču, ja arī šodien paspēs pienākt viņa kārta, man tāpat nebūs jādara nekas cits, kā vien jāsēž un jāklausās, un es samērā agri tikšu atpakaļ uz cietumu, jo arī tiesneši (un advokāti, es pieņemu) piektdienas pēcpusdienu grib pavadīt kopā ar bērniem. Arī visu nedēļas nogali es varēšu atvilkt elpu, apsolīja Sanders, atpūsties un pagulēt, man nebūs jābrauc uz tiesu un jāklausās, ko saka Sauc-mani-par-Lēnu, Pankūka vai jebkurš cits.
Man ļoti patika valodas stils, kādā grāmata bija sarakstīta, galvenajai varonei tas ļoti piestāvēja, turklāt tas (vai arī kas pilnīgi cits) ļāva visu iztēloties tik reāli, kā reti izdodas, lasot grāmatu, un kopā ar fona mūziku (grupa Dresses , iesaku paklausīties) lika alkt pēc teātrī iestudētas «Plūstošo smilšu» versijas. Tāpat man patika aizrauties ar Majas atmiņu stāstiem un aizmirst, ka pašreiz viņa atrodas cietumā līdz brīdim, kad veselu lappusi izrotāja labskanīgais virsraksts «Tiesvedība lietā B 147 66 Prokurore u.c. pret Mariju Nūrberju». Un tad skaistās atmiņas palīdzēja saprast, kā Maja ir nonākusi tur, kur viņa ir tagad.
Es negribu pavadīt šeit visu nedēļas nogali, skaidri apzinādamās – tiklīdz tā beigsies, man būs jārunā tiesā. Taču man nav ne jausmas, kā izlikties slimai. Nav ne mazākās iespējas, ka mani kāds atstās vienu ar termometru, tas taču būtu ārkārtīgi bīstami. Es varētu to pārkost un norīt tā saturu, lai tikai man nebūtu nekur jābrauc. Meitene blakus kamerā pirms dažām nedēļām norija zīmuli. Viņa bija jāved ar ātro palīdzību. Gaitenī izcēlās haoss, to nevarēja nemanīt, pat tādas kā mēs, kas sēdējām savās kamerās. Es piespiedu Susi izpaust, kas noticis. Viņa bija tādā šokā, ka izstāstīja.
«Plūstošo smilšu» nosaukuma nozīmi var saprast dažādi, tomēr galvenokārt plūstošās smiltis droši vien bija tā bezizejas situācija un atmiņas, kas ierauj sevī arvien dziļāk un dziļāk un liek justies arvien neizprotamāk un neizprotamāk. Pašā romānā metafora pieminēta tikai vienu vienīgu reizi, un es pieļauju, ka kaut kādu nozīmi es tai piešķiru tikai tāpēc, ka tik ilgi gaidīju, nu, kad tā beidzot parādīsies . Un tad tā parādījās, un es biju sajūsmā, lai gan patiesībā nebija, par ko sajūsmināties. Ticu, ka grāmatu varētu nosaukt arī labāk, tomēr tajā pašā laikā piemērotāku nosaukumu nevaru iedomāties. Sarežģīti.
Es uzstāju, lai man pasaka, cik ir pulkstenis, un pierakstīju to blociņā, kuru biju dabūjusi no sargiem līdz ar (ārkārtīgi īsu) zīmuli. (Kaut kāda iemesla dēļ viņiem laikam nelikās, ka es to norīšu. Vai varbūt viņi domāja, ka tas ir tik mazs, ka nekas liels nenotiktu, ja arī es to norītu.)
Šīs grāmatas beigas nav tik neparedzamas kā citiem darbiem, par kuriem esmu rakstījis atskaites , tāpēc nevaru teikt savu iecienīto «izlasiet to...», taču izlasiet to tik un tā.
Grāmata saņemta no apgāda «Jānis Roze».
Mākslas izglītības centra «Trīs krāsas» audzēkņu izstāde «Kontrastu telpa»
Es neapmeklēju diez ko daudzus šī gada Baltās nakts pasākumus, pat neizbraucu ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas tramvaju, taču ar kaut kādu kultūras devu es, saprotams, uzlādējos. Izmēģināju iespēju piedalīties nelielā improvizētā performancē grāmatnīcā «Mr. Page», kā arī apmeklēju turpat pāri ielai atrodamā bērnu mākslas izglītības centra «Trīs krāsas» dalībnieku mākslas darbu izstādi «Kontrastu telpa».
Īsumā – katrā darbā bija ietverti kontrasti, un savā starpā kontrastēja arī paši darbi. Piemēram, augsts tornis, no kura var nošļūkt lejā ar slidkalniņu. Vai saules gulta – jūra. Centrālais objekts, ja skatāmies ģeogrāfiski, bija lielais ledus kalns kontrastu telpas centrā – līdz griestiem uzkāpušais milzis, kurš tapis no studijas darba galdiem, kastēm un daudzām lielām papīra lapām. Tā kā kastu saturs nebija pieejams vēl nedēļu, bija jāietur diētas bez dažādiem materiāliem. Kad nākamajā nedēļā pēc Baltās nakts ierados «Trīs krāsās» vēlreiz, kāds bija padevies un līdis iekšā ledus kalnā pēc karstās līmes. Šis ledus kalns bija acīmredzams kontrasts pašas izstādes centrālajam eksponātam – pie sienas liktajai Jāņa Pauļuka gleznas «Saules tveicē» kopijai, kas bija izveidota lielā palielinājumā un no maziem kvadrātainiem gabaliņiem, kuriem katram bija savs autors.
Šajā ledus kalnā arī bija ievietoti eksponāti, kurus varēja aplūkot, ielūkojoties iekšā pa kādu caurumu kalna sienā. Reizēm, lai pa šo caurumu ieskatītos, bija pat jāguļas uz grīdas. Man pašam no kalna darbiem vislabāk patika darbs, kurā bija redzams miris irsis zārkā. Tam abās pusēs gulēja tikpat mirušas lapsenes, savukārt līķīšiem fonā vīdēja virsis podiņā. Uz manu jautājumu par to, vai darbs nesmirdēja, saņēmu atbildi, ka «sākumā jau smirdēja, bet tad laikam izgaroja».
Vēl uz mani iespaidu atstāja no grāmatām, kastes un avīzēm izgatavotais tipogrāfijas atveidojums, kā arī darbs ar nosaukumu «Izjukusī Latvija». Pārdomas raisīja arī par reinkarnācijas tēmu veidotā kartona māja, kuras pirmajā stāvā bija bērnība, otrajā – pieaugušo dzīve un bēniņos – nāve, bet pēc tam cilvēks nobrauc atpakaļ uz bērnību. Sākumā neapdomīgi izspļāvu, ka «baigi depresīvie darbi», bet tad man aizrādīja, ka tā jau nemaz neesot, jo beigās jau tas cilvēks atdzimst. Man arī paskaidroja, ka bērnus nevarot tā ierobežot – ja izdomājis veidot darbu par nāvi vai pārdzimšanu, tad to arī jāļauj.
Manā otrajā izstādes apmeklējuma reizē man pastāstīja par kādiem jauniešiem, kuri Baltajā naktī ieradušies apskatīt izstādi un, tieši tāpat kā es, atzīmējuši, ka «baigi depresīvi». Un viņi gan to nedomājuši tik nenozīmīgi un vispārīgi, kā to domāju es, jo viņiem depresīvi šķita, tas, ka pēc pieaugušo dzīves uzreiz nāk nāve. Viņiem bija radušās ekspektācijas par saulainām vecumdienām, bet kurš tev dos.
Kopumā izstāde man ļoti patika. Darbi bija nopietni un radīja daudz pārdomu. Turklāt dabūju pārliecināties, ka izstādes mazie autori par kontrastiem zina krietni vairāk, nekā man ir izdevies iemācīties savos līdzšinējos skolas gados.
Atkritumi, brīvprātīgais darbs, prokrastinācija un atgriešanās apritē // Kalambūrs?
Sveiki... Un, jā, es atkal mēģinu iekustināt savus rakstīšanas muskuļus. Šodien es mazliet parunāšu par visu to, kas ir aktuāls manā dzīvē, parunāšu par to, kas notiek, un parunāšu par saviem nākotnes plāniem bloga sakarā un visādi citādi. Have a nice cup of tea and let's get into it!
Gribēju jau teikt, ka reizēm mani pārsteidz mani neizsmeļamie prokrastinācijas krājumi, taču tad sapratu, ka tā nu gan ir viena no tām lietām, kas mani vairs nespēj pārsteigt. Jo viena no galvenajām aktivitātēm (pasivitātēm), kas aizpildīja manu laiku, kamēr es nerakstīju bloga ierakstus, bija laiska vārtīšanās pa gultu ar tehnoloģiju un literatūras krāvumiem blakus tai. Un, protams, ne tajā skaistajā veidā, kādā tas redzams fotogrāfijās... Lai nu kā, šajā apātiskajā stāvoklī es droši vien būtu iestidzis uz vēl pamatīgu laiciņu, ja vien nebūtu uzradusies neatliekama nepieciešamība (pēc palīdzības) adaptēties skolas dzīvei, jo, ak kungs, apritē taču jāatgriežas jau pēc nedēļas! Jāpērk jauni apģērbi, jo skolas sākums liecina par to, ka pēkšņi nekas vairs neder, jāpērk klades (secinājums: vienīgās klades, kuras var atļauties iegādāties nepieciešamajā daudzumā, ir reti neglītas) un kancelejas preces, un jāpadomā, no kā sastāvēs rutīna, kurā tagad nāksies ieslīgt uz veseliem deviņiem mēnešiem. Un te es nonāku pie atklāsmes, ka man taču reiz (sen, sen) bija blogs, kuru varbūt vajadzētu iegriezt vēl vienā aktivitātes vilciņā kā toreiz janvārī, kad tas tikko bija izveidots (jo ir pilnīgi skaidrs, ka pirmais grieziens nebija pietiekami spēcīgs).
Ko tad es vēl sadarīju, ja neskaita baisi nomācošu prokrastināciju? Nu, jā, lai kā man patiktu pārspīlēt, es nevaru saviem stāstiem atņemt jebkuras realitātes paliekas, tāpēc diemžēl nevaru teikt, ka būtu nožēlojams gliemis, kurš nekad neizlien no savas čaulas. Kaut ko es tomēr arī darīju. Piemēram, es atklāju, ka man patīk (par padošanos neko nevaru teikt) brīvprātīgais darbs. Bija jauka darbošanās šī gada Ielu Mūzikas Dienā. Un tagad norit aktīva gatavošanās festivālam «Iespēju mākonis», kurš notiks šajā sestdienā pie Rīgas Kongresu nama, sākot no pulksten 12:00 (neliela reklāma: tas būs minifestivāls, kurā piecpadsmit dažādas nevalstiskas organizācijas stāstīs jauniešiem (pēc likuma, personām vecumā no trīspadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem) par iespējām kaut ko darīt (neprokrastinēt)). Pēc tam plānoju kļūt par pastāvīgu brīvprātīgo jauniešu studijā «BaMbuss» (ļoti forša vietiņa, kurā notiek dažādas radošās darbnīcas, meistarklases, diskusijas un citi pasākumi jauniešiem, kā arī vienmēr pieejami atkritumu šķirošanas konteineri un bezmaksas ēdiens), kura mani ievilka savās pandas ķep(tn)ās jau pēc pirmās viesošanās reizes.
Vēl kāda lieta, ko es daru brīvprātīgi (un citi iesaistītie brīvprātīgi piespiedu kārtā kuļas līdzi), ir spriedelēšana (un ne tikai – nav tā, ka es tikai pļāpāju) par bezatkritumu dzīvesveidu jeb zero waste. Iepakojumu un vienreizlietojamo priekšmetu problēma ir aizgājusi daudz par tālu, tāpat kā visas apkārtējās vides problēmas, tāpēc derētu kaut ko darīt lietas labā. Un kas mūs attur, zinot, ka pēc dažām nedēļām Rīgā tiks atklāts jau trešais beziepakojumu veikals, kā arī ka internetā ir pieejams tāds lērums informācijas par tēmu how to create less waste? Svēti solos kaut kad arī pats par šo vairāk parunāt savā blogā, bet, kā jau es teicu – kaut kad.
Tāpat solos arī pasākt vairāk lasīt (proti, pa vienai apslaucīt un apskatīt katru no grāmatām kaudzītē pie gultas un tad domāt kaut ko tālāk) un ievērot ja ne apskaužamu, tad vismaz kaut kādu regularitāti savos bloga ierakstus. Katru piektdienu? Katru otro? Sestdienās? Will see.
~Atgriežoties apritē, Kalambūrs
Labās dienas, sliktās dienas un labākās dienas. // Geilas Hanimenas grāmata «Eleanorai Olifantai viss kārtībā»
autore:
Geila Hanimena // tulkotāja:
Karīna Tillberga // izdevniecība:
«Zvaigzne ABC»
Ja es tagad rakstītu kādu sacerējumu vai pētniecisku darbu, man vajadzētu ievērot visai striktas prasības attiecībā uz rakstītā plānošanu un struktūru, tomēr, tā kā es nerakstu ne vienu, ne otru un šis ir tikai kārtējais haotiskais Kalambūra bloga ieraksts, es domāju, ka mēs varētu atļauties nebūt tik punktuāli un sākt uzreiz ar kādiem secinājumiem. Un mans pirmais secinājums ir tāds, ka reizēm der pasekot līdzi ne tikai savu draugu, bet arī savu draugu draugu aktivitātēm Goodreads , jo arī viņu laika joslās var uziet visvisādas pērles, kā, piemēram, šo – Geilas Hanimenas grāmatu «Eleanorai Olifantai viss kārtībā», kuras izvēli lomai spontāni-izvēlēta-grāmata-kas-attur-no-visu-citu-iesākto-grāmatu-pabeigšanas-un-ir-vienkārši-lieliska es noteikti nenožēloju.
Otrais secinājums ir tāds, ka dažkārt ir noderīgi arī painteresēties par dažādiem grāmatu apbalvojumiem, jo cik gan (man) nav nācies skeptiski noraudzīties uz godalgotām grāmatām un beigās tās neiegādāties vienkārši tāpēc, ka tām uz vāka ir šīs uzmācīgās godalgu zīmes. Protams, cilvēkiem ir jāzina, ka grāmatu, kas viņiem šķiet tīkama, atzīst arī lieli literatūras kritiķi, tomēr mani šis uzpūstais Lieliski. Satriecoši. Literatūras sensācija. allaž ir mazliet kaitinājis. Lai nu kā, es vēl mazliet painteresējos par apbalvojumiem, kas norādīti uz grāmatas vāka, un izrādās, ka tie ir visai vērā ņemami. Grāmata ieguvusi Costa Book Awards pirmā romāna balvu 2017. gadā, atzīta par gada grāmatu The British Book Awards 2018 un ir The Sunday Times bestsellers.
Bet tagad gan beigsim ar šiem secinājumiem un statistiku, jo citādi šis viss pārvērtīsies par vienu ļoti plānveidīgu un sakārtotu secinājumu rindu, un to mums galīgi nevajag.
«Eleanorai Olifantai viss kārtībā» stāsta par kādu ļoti parastu sievieti, vārdā Eleanora, kura, vienkārši izsakoties, ir vientuļa. Viņai ir ļoti vienveidīga dzīve, visas viņas primārās vajadzības – ēdiens, apģērbs un pajumte – ir apmierinātas, tomēr, lai gan Eleanora pati to neapzinās, viņai pietrūkst kā ļoti svarīga. Reizi pusgadā pie sievietes ierodas sociālais darbinieks, kas pārbauda viņas dzīves apstākļus un uzdod vairākus jau sen zināmus jautājumus. Katru trešdienas vakaru viņa sazvanās ar māti, skaitītāju rādījumus viņa nosūta pa pastu. Mobilā telefona Eleanorai nav, draugu arī. Bet tad sievietes dzīvē ienāk haotiskais IT speciālists Reimonds, ar kuru kopā viņi palīdz uz ielas pakritušajam vecītim Semijam...
Kad taksisti, zobu higiēnisti vai kāds cits vaicā, ar ko es nodarbojos, saku,
ka strādāju birojā. Nu jau gandrīz deviņu gadu laikā neviens nav pajautājis,
kas tas par biroju vai ko es tur daru. Nudien nezinu, kāpēc tā, – varbūt
es perfekti atbilstu priekšstatam par tipisku biroja peli vai arī, padzirdējuši
par darbu birojā, viņi automātiski uzbur ainu: sieviete kopē dokumentus, vīrietis
klabina datora taustiņus. Tas mani neuztrauc.
Ļoti skaista grāmata par vientulību, draudzību un pagātnes rētām. Ļoti patika valoda, kādā tā ir sarakstīta, un tulkojums ir vienkārši lielisks. Daudz interesantu vārdu, ar kuriem papildināt savu vārdu krājumu. Grāmata liek aizdomāties par jokainajām sabiedrības normām, kas tiek uzskatītas par vispārpieņemtām , par dažādām galējībām, par to, cik dažādi vispār ir cilvēki un viņu stāsti, par to, cik svarīgi ir reizēm būt vientuļam, un par to, cik viegli jābūt tikt vaļā no vientulības. Man ceļš līdz viss kārtībā , ar ko man patīk apzīmēt šīs grāmatas beigas, bija ļoti patīkams, brīžiem pat jautrs, jo, ja varoņus izņem no viņu savādi skumjo dzīvju konteksta, tie ir ļoti amizanti. Īsts sevis iepazīšanas ceļojums, jo romāns rosināja ļoti daudz pārdomu.
Daži nekad nesajūk prātā... Viņu dzīve droši vien ir ļoti garlaicīga. // Olivjē Burdo grāmata «Gaidot Bodžanglu»
autors: Olivjē Burdo // tulkotāja: Inta Šmite // izdevniecība: «Jānis Roze»
Džona Grišama grāmata «Teodors Būns. Bēglis»
autors: Džons Grišams // tulkotāja: Una Orinska // izdevniecība: «Zvaigzne ABC»
Var jau būt, ka detektīvromāni, arī
detektīvromāni bērniem un jauniešiem, vairāk ir piemēroti lasīšanai
rudenī un ziemā, taču man vienu tādu sanāca izlasīt martā, kad
šeit, Latvijā, patiesībā ziema vēl šķietami nebija pat pusē. Kā tad
citādi - ja tu ieraugi grāmatnīcas jaunumu plauktā turpinājumu
sērijai, kurai cītīgi seko līdzi jau no otrās klases, kā vari
negribēt to izlasīt? Bet tagad, nu jau straujiem soļiem tuvojoties
vasarai, es jums piedāvāju palasīt, ko es par to domāju, un varbūt
arī izlemt to izlasīt vai vismaz atlikt izlasīšanu uz kādu
nenoteiktu vēlāku laiku, jo mēs visi zinām, cik potenciālās
lasāmvielas saraksti mēdz būt gari...
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde «Nākotnes valsts»
Madaras Dišleres filma «Paradīze 89»
Reinbovas Rouelas grāmata «Fanīte»
Pēdējā laikā esmu sapratis, ka man ar grāmatu lasīšanu ir tā jocīgi. Apmēram divas piektdaļas grāmatas man ir jālasa, gluži vai sevi piespiežot. Jālasa tramvajā, skolas starpbrīžos un visur, visur, visur, kur vien sanāk iespraukties dažām lapaspusēm. Šajā laikā es nevaru ilgi nokoncentrēt uzmanību uz lasāmvielu, taču tad es pēkšņi ar grāmatu aizraujos, un tad līdz rītam tā top izlasīta. Man kaut kā šķiet, ka tā nav pati labākā recepte grāmatu lasīšanai, taču, ja tas nozīmē, ka man izdosies sasniegt savu Goodreads izaicinājumu, tad es esmu ar mieru. Un, kā jau droši vien nopratāt pēc virsraksta un ievada, arī šoreiz es stāstīšu par kādu grāmatu.
Stīvena Čboski filma «Brīnums»
Tikko pirmo reizi ieguglēju filmas nosaukumu, lai uzzinātu, kā sauc tās režisoru. Nu, tā neko, interesants uzvārds. Bet, jā, pirms sāku runāt par pašu filmu, atzīmēšu, ka izstāde, kuru aprakstīju pāris nedēļas iepriekš, «Tev ir pienākušas 1243 ziņas», ir ieguvusi Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kultūras gada balvu «Kilograms kultūras» kā gada notikums. Manuprāt, balva godam nopelnīta, tomēr šoreiz, kā par brīnumu, man nav pietiekami daudz domu, ko par to izteikt, tāpēc došos vien tālāk pie nākamā. Šoreiz par filmu «Brīnums».
Agatas Kristi grāmata «Slepkavība Austrumu ekspresī»
autore: Agata Kristi // tulkotāja: Lūcija Rambeka // izdevniecība: «Zvaigzne ABC»
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde «Tev ir pienākušas 1243 ziņas»
Janvāra sākumā es atkal pēc ilgiem laikiem
aizdevos uz mākslas muzeju, lai redzētu kādu izstādi, kuru man
ieteica apmeklēt. Šo izstādi sauca «Tev ir pienākušas 1243 ziņas»,
un vēl aptuveni diennakti tā būs vērojama Latvijas Nacionālā
mākslas muzeja galvenajā ēkā. Šajā rakstā nedaudz pastāstīšu par
to, ko es šajā izstādē redzēju, kādas atziņas guvu, kāpēc iesaku to
pēdējā diennaktī pacensties apmeklēt, un vēl šo to.
Teātra izrādes, kuras es apmeklēju 2017. gadā
Tu nevari nopirkt laimi, taču tu vari nopirkt grāmatas, un tas ir gandrīz viens un tas pats. // Manas attiecības ar grāmatām
Manas attiecības ar grāmatām varētu saukt par visai interesantām un neizprotamām. Teiksim tā, kādreiz es lasīju daudz, taču tagad nemaz necenšos piemānīt sevi un citus, sakot, ka to daru. Taču es domāju atsākt. Visu rudeni es tikai un vienīgi rakstīju, tāpēc tagad, domājams, būtu pienācis laiks atkal ķerties pie kaut kā vienkāršāka, jo pēc romāna un pārsimts lomu spēļu postu uzrakstīšanas lasīšana patiešām šķistu kaut kas pavisam viegls, atpūtinošs, gaisīgs un vienkāršs.